Pretrunas starp seksuālo un psihoemocionālo pievilkšanos

kaadskautkur | 07.05.2017. - 01:12:00 | Diskusija lasīta 1850 reizes

Jautājums tiem, kam ir pieredze ilgtermiņa sakaros:

kas jūs pievelk partnerī - vai tās ir īpašības, kas ir līdzīgas jūsu īpašībām, vai arī tieši otrādi - pievelk atšķirīgais?

Jautāju tāpēc, ka nav skaidrības par konkrētu aseksualitātes gadījumu. 

Ir tā, ka fiziski pievelk savs dzimums, taču ar diezgan specifiskām vizuālām pazīmēm (no 100 cilvēkiem varbūt 1). Taču problēma - pēc pavisam īsas komunicēšanas ar šo cilvēku pēkšņi rodas sajūta, ka skatos spogulī un redzu sevi ar savām pozitīvajām un arī negatīvajām īpašībām, un arī rodas kaut kāda konkurences sajūta - it kā partneris nevis papildina mani, bet kaut kā grib nomākt, pārspēt (kaut gan tas tā nav). Tas sāk kaitināt, līdzības un trūkumi kļūst arvien uzkrītošāki un tas viss iznīcina intīmo pievilkšanos līdz nullei.

Ar pretējo dzimumu ir tieši otrādi. Romantiski emocionālu pievilkšanu izraisa tas, ka partnerim ir atšķirīgs domu gājiens un uzvedība, kas it kā papildina mani. Es neapzināti koncentrējos uz atšķirīgo un tas pievelk, gribas vēl un vēl, taču diemžēl tas nekad neizaug līdz intīmai tieksmei. Un ir tik ļoti žēl, tā gribas "gribēt", bet nesanāk.

Ja kāds teiks, ka mazāk jādomā un vairāk jāļaujas, tad nav tā, ka es par to domātu "randiņa" laikā. Šāda situācijas analīze rodas tikai pēc tam, kad atkal nekas nav sanācis. Ok, pamazām gatavojos samierināties, ka esmu aseksuāls (medicīniski viss ok, hormoni pārbaudīti). Bet varbūt zem tā slēpjas kaut kas cits? Tieši tāpēc gribēju uzzināt, kā savu partneri sajūt citi cilvēki, vienalga homo vai hetero, lai saprastu, kas man ir pavisam citādāk.

xchild | 07.05.2017. - 20:33:08

man nepatīk, ja meitene ir pārāk līdzīga man bet arī ja ir pārāk atšķirīga. Gribās lai ir par kko ko padiskutēt un dažreiz gribās vnk lai kaut kādos gadījumos mums ir līdzīgas domas. Ar tādu pašu kā es gan jau ka nesadzīvotu pārāk ilgi, tādēļ jā gribās lai ir gan kkas līdzīgs gan arī atšķirīgs

janisl202 | 12.05.2017. - 04:00:44

Par specifiskā vizuālajām pazīmēm, tas nav nekas neparasts, man arī ir ļoti konkrēts vizuālais veidols, kas noteikti pievērš manu uzmanību un ja kas atšķirtos, izredzes mani ieinteresēt būtiski kristos. Izskats ir pirmais, ko cilvēks pamana un tam sākumā ir būtiska loma, tā kā garā iekšā ielūkoties nevar ātri, tas prasa gadus, tad fiziskā pievilcība ir tā, kas motivē iepazīt vairāk. Pie tam - tas nenozīmē, ka otram jābūt kādam supermodelim, katru cilvēku pievelk kas konkrēts, kas nereti ir ļoti specifisks un var būtiski atšķirties no vidējā skaistuma etalona. Ja attiecības ilgst ilgāk par gadu, tad, protams, sāc iepazīt cilvēku garīgi, maz pamazām sāc saprast kāds viņš ir patiesībā, kad nav randiņu režīmā un īpaši nepūlas būt labāks kā ir. Ja ir garīgā saderība, tad otra iepazīšana ir aizraujošs piedzīvojums, saskatīt viņa bagātīgās garīgās šķautnes un dažādās izpausmes. Saderība nenozīmē ne vienādību, ne atšķirību, tas nozīmē, ka otram piemīt tas, kas dara laimīgu un nepiemīt tas, kas dara nelaimīgu. Ja esi laimīgs ar kādu savu šķautni, tad būsi laimīgs ar tādu arī otrā, savukārt, ja kāda sava šķautne neapmierina, tad otram tāda pati noteikti būtu sāls uz brūces, kas atgādinātu par paša trūkumiem. Un jā - pretējais dzimums vienmēr tiks uztverts atšķirīgi, tāda paša īpašība pretējajam dzimumam, noteikti neradīt identificēšanos ar sevi, jo pretējais dzimums tiek uztverts atšķirīgi, kā savējais, kas ir vienīgais ar ko pats cilvēks asociē sevi, tā ir ne tik daudz orientācijas jautājums kā pašidentitātes.

Katrā ziņā, ja atrodi kādus, kas atgādina Tevi, bet šī sajūta visu sabojā, tas norāda drīzāk uz kādām grūtībām sevis pieņemšanā, kā problēmām attiecībās kā tādās. Neesi gan unikāls šai ziņā, es sevi nicinu un ja satiktu kādu, kas atgādinātu mani, es viņu noteikti ienīstu, par laimi neviens nekad nav pat ne attāli man sevi atgādinājis. Tiesa es šo faktu apzinājos jau sen, līdz ar to - jau meklējot attiecības tas bija kritērijos, ka tas otrs nedrīkst mani atgādināt. Tavā gadījumā, ja šādas situācijas atkārtojas, tas diez vai ir skaidrojams ar vispārēju līdzību, drīzāk kas pavisam konkrēts tas ir, ar ko sevī nespēj sadzīvot, jo tāda liela līdzība, lai izjustu kā sevi, ir ārkārtīgi reta parādība... Risinājumi ir divi - tiec galā ar to, kas Tevi sevī dzen izmisumā, vai atrodi kādu, kam šī īpatnība nemaz neizpaužas. Psihologi noteikti fanotu par darbu ar sevi, bet tas ne vienmēr ir iespējams, ir fundamentālas īpašība, ko varētu izlabot tikai ar veseri dauzot galvu, un tam pašam rezultāti būtu neprognozējami, tādēļ nekaitē izvērtēt arī otru opciju - atlasīt tādus cilvēkus, kas nekairina nevēlamo punktu.

Par aseksualitāti - ja Tev tā piemistu, tad vispār nerastos tādi jautājumi, kādēļ man tā patika un vairs nepatīk, tad vienkārši tas neinteresētu kopumā. Ja gribas fizisku tuvību ar cilvēkiem, tas skaidri norāda uz seksualitāti, tādēļ te runa var būt tikai par problēmām ar to, nevis tās neesamību.

dendis | 04.06.2017. - 11:32:20

Ja vienprātības nav, nebūs arī emocionālās tuvības, un sex ir tikai "bonus" atiecībās !

kaadskautkur | 23.06.2017. - 22:24:46

Eh, laikam izstāstīšu vairāk info, jo gadījums ir dīvains, es pat nezinu, no kura gala sākt šķetināt.

Man viss "sākās" pamatskolas pirmajos gados. Bija kāda meitene, ar kuru praktiski no pirmajām klasēm bijām kā "saldais pārītis". Viņa bija aktīvāka, vienmēr man sekoja, gribēja tikai ar mani spēlēt ģimeni vai arī fantastiskas lomu spēles (jo mums abiem patika fantastika). Protams, sākumā viss bija bērnišķīgi, nenopietni. Pieaugušie mūs pa jokam saukāja par pārīti.


Bet gadiem ejot, viss kļuva nopietnāk. Es sapratu, ka esmu viņai ļoti pieķēries un ka mēs abi stāstām viens otram lietas un sajūtas, par kurām nerunājam ne ar vienu citu. Romantiski vakari divvientulībā... Bija arī greizsirdība no viņas puses, kad es gribēju iet padauzīties ar citiem vai kad viņa ieminējās, ka klasē esot forši dvīņu puiši.

Saka, ka meitenes seksuāli nobriestot agrāk, un laikam tā arī ir, jo es reizēm pamanīju, ka viņa uzvedas "dīvaini". Tikai daudz vēlāk sapratu, ka viņa flirtēja un tēloja niķīgu meiteni, lai izprovocētu mani uz kādu rīcību, uz fizisku tuvību. Toreiz man par to nebija ne jausmas, es tikai samulsis skatījos un gaidīju, kad viņai "pāries". Ehh...

Tad es sāku sajust arī sevī kaut kādu tieksmi "tur, lejā", taču sev par šoku, tas bija uz vīriešiem, un pie tam tādiem, kas bija vismaz divreiz vecāki par mani. Protams, pēc kāda laika sāku aizdomāties, ka esmu gejs, taču mulsināja tas, ka varēju pilnīgi bez kādas tieksmes tusēties kopā ar sava vecuma puišiem un pilnīgi nu nemaz ne reizes negribējās fizisku kontaktu ar viņiem. Jebkurš mēģinājums iedomāties, kā būtu, ja kāds no viņiem sāktu man fiziski tuvoties (un reizēm gadījās, kad kāds bija piedzēries), izraisīja sajūtu - phē!, paej, lūdzu malā. Tāpat arī tā tieksme uz vecākiem vīriešiem bija vispirms nevis uz kailu ķermeni, bet gan uz kaut kādām personības īpašībām un vizuālo tēlu. 

"Mana meitene" ap to laiku pārcēlās uz citu pilsētu, un tāpēc mums sakari kaut kā pamazām noslāpa (toreiz nebija ne interneta, ne mobilo). Un man vēlāk sākās konfliktējoši sapņi. Vispirms jau ik pa laikam redzēju (un arī vēl tagad, pēc 20 gadiem reizēm redzu) to meiteni, un es sapnī zinu, ka viņu bezgalīgi mīlu, ka mēs viens otru pazīstam labāk nekā jebkurš cits un ka es gribētu viņu sev blakus visu laiku. Un es sapnī kliedzu: "Es tevi mīlu, bet nespēju tev fiziski dot to, ko esi pelnījusi". Šīs atmiņas izraisa vēl arvien tieksmi salīdzināt jebkuru satikto meiteni ar to pirmo, un ja atrodu līdzības, tad atkal jūtu to sāpīgi konfliktējošo pievilkšanos - emocionāli tā gribas būt kopā, bet fiziski nav reakcijas.

Savukārt, otrā sapņu daļa ir "slapjie" - redzu to savu iedomāto vīrieti, taču nekad ne kailu, bet gan kaut kādā ikdienišķā situācijā. Kas dīvaini - sapnis nekad nenonāk līdz kaut kam, ko varētu nosaukt par pilnvērtīgu seksu - maksimālais ir, ka tuvojos viņam ar savu "mazo draudziņu", taču man nav nekādas vēlmes redzēt kailo ķermeni; ir pat otrādi - vairāk uzbudina tas, ka es nezinu (un negribu zināt), kas slēpjas zem apģērba. Vēl kas dīvaini - šķiet pat, ka sapnī tam vīrietim pašam nav krāniņa, jo es savējo lieku tur, kur vajadzētu būt viņējam, taču tur ir tukšums. Sanāk kā vīrietis ... ar vagīnu. Murgs kaut kāds, bet tā nu tas tajos sapņos vienmēr ir - es nekad neesmu jutis tieksmi kaut ko darīt ar otra vīrieša dzimumorgāniem. Tāpēc īsti nezinu, kas tas ir par seksualitātes "paveidu". Vienu brīdi iedomājos, ka varbūt man ir tieksme uz trans, taču kad mēģinu fantāzijās pašķetināt tālāk, tad jūtu, ka nē - jebkura doma, ka tas vīrietis nav bijis vīrietis no paša sākuma, rada atgrūšanos. Pat vairāk - doma par to, ka tas vīrietis reiz ir bijis jauns un tāds kā es, arī uzreiz nosit jebkuru vēlmi. Kopumā tas "sapņu tēls" šķiet idealizēts - stiprs, gudrs, mazliet autoritārs, bet nekad ne vulgārs vai netaisnīgs; tāds, kāds es pats gribētu kļūt pēc daudziem gadiem. Reizēm sapnis iet tālāk - es it kā saplūstu ar to cilvēku un pats kļūstu par viņu, un tas uzbudina visvairāk. Orgasms. Vienlaikus ir arī kauns, jūtos kā vampīrs, kas "okupē cilvēkus".

Apzinos, ka reāli šāda cilvēka kā sapņos visdrīzāk neeksistē. Pat ja tāds būtu, tad nu kā lai izveido pilnvērtīgas attiecības ar "opi", kuru varbūt interesē tikai vēsture vai politika, bet es esmu tehnoloģiju cilvēks... Tajās reizēs, kad mani vizuāli sāk pievilkt kāds reāls vīrietis, kurš līdzinās šim iedomu tēlam, man pietiek atklāt kaut kādas novirzes no iedomātā, un tieksme ātri pazūd. Sanāk, ka man vispār nav noturīgas seksuālas tieksmes uz kaut ko reālu, ir tikai reakcija uz fantāzijām.

Ja kas, esmu bijis uz visām iespējamām analīzēm, hormoni ir ok, impotents neesmu. Nervi gan ne pārāk, esmu jau no sākta gala tāds trauksmains un melanholisks, bet tādēļ vien negribas rīt tabletes. 

Visa šī lēruma dēļ arī domāju, ka varbūt man vislabākais variants būtu atrast asex meiteni, ar kuru es no pieredzes zinu, ka varētu tiešām izveidot vismaz emocionāli sociāli romantiskas ilgstošas attiecības. Bet atrast šādu variantu, pie tam ar man līdzīgām interesēm un saderīgu raksturu šķiet nu ļoti maza varbūtība. Laikam jau tāpēc daudzi asex paliek bez partneriem...

emija | 23.06.2017. - 22:46:39

Savdabīgs Edipa kompleksa paveids? Kurā tēva tēlu nemēģina izstumt, bet konflikts tiek atrisināts "tēvu" emaskulējot?

P..S.  Reakcija tikai uz fantāzijām liecina par fetišu.

kaadskautkur | 23.06.2017. - 23:20:36



Jā, tā varētu būt, esmu par kaut ko tādu iedomājies, spriežot pēc pašām pirmajām bērnības rotaļām un sapņiem, kuriem bija liela deva tēva-dēla zemtekstu.

Nesen vēl pamanīju vienā asex forumā kādu ierakstu, kur cilvēks stāstīja, ka jūtas vienlaikus kā pārāk bērnišķīgs un arī no apkārtējiem sajūt pārmērīgu aizbildniecisku attieksmi, bet tai pat laikā pats vislabāk jūtas kopā ar vecākiem cilvēkiem. Tas ļoti rezonēja ar manu iekšējo sajūtu - ļoti spilgti izjūtu sevī mazu bērnu, kurš alkst pēc aizsardzības un pieņemšanas, ko spēj dot tikai daudz vecāki, nobriedušāki cilvēki, bet tai pat laikā pašam par kaut ko pafilozofēt, un arī pēc uzvedības esmu tāds lēnīgs, piesardzīgs, vairāk atbilstoši vecāku cilvēku uzvedībai. Tad nu tā vēlme izaugt, kļūt pašam par savu "sapņu tēvu" izraisa seksuālas reakcijas, kuras, kaut gan it kā var ierosināt ārēji reāli cilvēki, tomēr būtībā ir vērstas uz sevi. To laikam sauc par autoseksualitāti   sava veida narcisisms varbūt, taču ar savu konfliktu, jo to rada tieši tas fakts, ka gribas kļūt par to, kas neesmu.

Vēl pēdējā pusgada laikā pamanīju, ka seksuālās reakcijas ir pamatīgi samazinājušās, un tā kā nekas cits manā dzīvesveidā nav mainījies, tad pamatoju to tikai ar faktu, ka esmu sācis pamatīgāk rakņāties savā dvēselē un pēc iespējas godīgāk sev atzīt, kas un ko un kāpēc tur izraisa. Tādā veidā šķiet, ka es pamazām izklīdinu "noslēpuma sajūtu", taču tā man bija ļoti svarīgs seksuālās reakcijas faktors. Tātad, jo vairāk es mēģinu izpētīt savu seksualitāti, jo vairāk sāku to zaudēt.

Ak jā, priecīgus Jāņus visiem, kuri šo nelasa, bet svin . Esmu tik garlaicīgs tipiņš, ka Jāņos nevarēju atrast īsto kompāniju un paliku mājās. Piedzerties man galīgi nevelk, reiz pamēģināju - uznāca uzreiz tādi melnie, sevis žēlošana, melanholija, ka nospriedu - nē, alkohols man nav draugs. Apskaužu tos, kas spēj piedzerties līdz jautrībai, lai uz laiku aizmirstos.