foto: Shutterstock
"Mums nav vietas šajā pasaulē" - transseksuāle Sāra stāsta par skumjo ceļu līdz dzimuma maiņas operācijai
Par spīti visiem pazemojumiem un rūgtajai pieredzei, Sāra uzskata, ka viņas lēmums mainīt dzimumu bija pareizs.
2017. gada 21. aprīlis, 06:03

"Mums nav vietas šajā pasaulē" - transseksuāle Sāra stāsta par skumjo ceļu līdz dzimuma maiņas operācijai

Kasjauns.lv

Šā gada janvārī Sārai Oliverai Vaitai tika veikta dzimuma maiņas operācija. Līdz tam viņai vajadzēja noiet ļoti garu ceļu – un nācās pacīnīties arī ar apdrošināšanas kompāniju. Savā pieredzē Sāra ir dalījusies ar izdevumu “VICE”.

Patiesībā es gribētu jums pastāstīt laimīgu stāstu. Esmu transseksuāla sieviete un labprāt aprakstītu savu pieredzi saistībā ar Amerikas veselības aprūpes sistēmu, kurā nebija ne terora, ne skumju brīžu. Diemžēl... Nu, nebija arī pavisam bezcerīgi, taču visbiežāk šajā stāstā, kuru jums atklāšu, es nepavisam nejutos ideāli.

Lai varētu samaksāt dzīvokļa īri, strādāju darbā, kur saskāros ar atklātu ņirgāšanos un diskrimināciju.

Jau 2013. gada oktobrī sapratu, ka vēlos veikt dzimuma maiņas operāciju. Pēc trim ar pusi gadiem es beidzot to sagaidīju – šā gada 24. janvārī.

Lai varētu samaksāt par dzīvokļa īri, es strādāju darbā, kur saskāros ar atklātu izņirgāšanos un diskrimināciju. Turklāt 18 mēnešus līdz operācijai man vajadzēja dzert hormonus. Ja tos nedzertu, mana apdrošināšana paredzētu, ka dzimuma maiņas operācija tiek atcelta. Es baidījos plānot ceļojumus, tērēt naudu vai meklēt citu darbu, jo vēlējos izdarīt visu, kas pirms operācijas ir vajadzīgs.

Es burtiski saļimu uz grīdas – tā, kā iepriekš biju redzējusi tikai filmās.

Vispirms tā tika plānota 5. decembrī. Kad līdz operācijai bija palikušas 14 stundas, es saņēmu zvanu no apdrošinātājiem, ka operācija netiks veikta. Es burtiski saļimu uz grīdas – tā, kā iepriekš biju redzējusi tikai filmās. Visas atlikušās decembra dienas es veltīju cīņai ar apdrošināšanas firmu. Gan es, gan mana partnere vairāk nekā 100 reižu zvanījām apdrošināšanas darbiniecei, kura manā lietā pieņēma liktenīgo lēmumu. Taču viņa uz mūsu zvaniem neatbildēja.

Lai sagatavotos operācijai, es upurēju visas iespējas, kuras man bija. Es palaidu garām labāko brīdi veidot modeles karjeru.

Nomainīju apdrošināšanas kompāniju. Manai vēlmei beidzot bija lemts piepildīties. Bija janvāris, es nebiju strādājusi jau kopš novembra. Līdz tam biju strādājusi vienlaikus divās darbavietās – katrā no darbiem man vajadzēja būt pusi dienas. Taču tie man nenodrošināja īpaši lielas sociālās garantijas. Es aizgāju no abiem darbiem, jo cerēju atrast kaut ko stabilāku. Taču, kad man paziņoja sākotnējo operācijas datumu, savus darba meklējumus pārtraucu.

Šī sistēma rada mums panikas lēkmes burtiski ielas vidū, tā piespiež iztērēt pēdējos 100 dolārus zālēm.

Lai sagatavotos operācijai, es upurēju visas iespējas, kuras man bija. Es palaidu garām labāko brīdi veidot modeles karjeru. Starp citu, ļoti centos rast iespēju mainīt operācijas laiku, taču neveiksmīgi. Man bija jāatsakās no iespējas strādāt ar māksliniekiem un dizaineriem, jo operācijas un rehabilitācijas laiks var ilgt no mēneša līdz trim. Tā mūsu veselības sistēma izturas pret transseksuāļiem – tādiem kā es.

Kad medicīnas māsa pirmoreiz ieradās pie manis mājas vizītē, viņa visu apmeklējuma stundu mani uzrunāja nepareizi – kā vīrieti.

Tā rada mums panikas lēkmes burtiski ielas vidū, tā atsauc vienošanās, piespiežot mūs iztērēt pēdējos 100 dolārus zālēm. Tā piespiež mūs cīnīties par izdzīvošanu. Šī sistēma mūs diskriminē. Mūs diskriminē dzīvokļa, izglītības, nodarbinātības sfērā. Ziņa, kas mums tiek sūtīta, ir – ka mums nav vietas šajā pasaulē. Uz dzimuma maiņas operāciju lielākā daļa raugās kā uz “pēdējo pārejas soli”, taču es uzskatu, ka mana “pāreja” beidzās, kad nolēmu nomainīt savu vārdu un dzimumu. Viss, kas notika pēc tam, bija tikai soļi, ar kuriem es gāju pa šo pasauli ar lielāku drošības izjūtu.

Kad viņa aizgāja, es raudāju kā nopērta. Jutos tik izmisusi kā nekad.

Starp citu, ir viegli ieslīgt ilūzijā, ka šī operācija nostiprina manu identitāti apkārtējo acīs. Absolūti ne. Slimnīcā mani pat mamma sajauca ar kādu citu – un tas aizvaino pat tad, ja esi morfija ietekmē. Kad medicīnas māsa pirmoreiz ieradās pie manis mājas vizītē, viņa visu apmeklējuma stundu mani uzrunāja nepareizi – kā vīrieti. Man tika uzdoti nepatīkami personiski jautājumi, kas galīgi nebija saistīti ar veselības sistēmu. Mana partnere darīja visu iespējamo, lai man palīdzētu, taču medicīnas māsa ietiepīgi turpināja, kā bija iesākusi. Kad viņa aizgāja, es raudāju kā nopērta. Jutos tik izmisusi kā nekad.

Tieši tad, kad esi īpaši ievainojams, pret tevi izturas tā, ka šķiet – no bēdām tūlīt pārplīsīs sirds.

Visbriesmīgāk ir tas, ka cilvēki, kuriem vajadzētu par tevi rūpēties, izturas gluži pretēji. Tieši tad, kad esi īpaši ievainojams, pret tevi izturas tā, ka šķiet – no bēdām tūlīt pārplīsīs sirds. Visas šīs lietas mani ļoti aizvainoja. Un, jāteic godīgi, atgādināja, ka apkārtējie mani nekad līdz galam nepieņems. Taču visām šīm grūtībām ir arī gaišā puse – mēs ar partneri esam kļuvušas tuvākas kā jebkad agrāk. Mūsu attiecības tagad ir vēl ciešākas. Esmu priecīga par savu lēmumu, uzskatu, ka tas bija pareizs. Turpmāk es dzīvošu savu dzīvi, turpināšu piepildīt savus mērķus un attīstīties. Taču tagad man uzradušās jaunas rētas, un būs vajadzīgs laiks, lai tās sadziedētu.