goldingietis
|
03.12.2006. - 15:53:06
Daļa 2/2
Šajā brīdī nepieciešams atkal agriezties reālajā pasaulē, lai apzinātos, ka formula strādā un rezultātu dod retos gadījumos. Jo perfekti, par visiem 100% apmierināt IKVIENU no dzīves procesiem nekad nebūs iespējams. Cilvēks atrodas situācijā, kurā viņam atliek vien tiekties pēc iespējami maksimālā piepildījuma – tas īpaši attiecas uz mīlestību, kuras piepildījumu nosaka pārāk daudzi faktori, pie tam vairums no kuriem atrodas ārpus viena atsevišķa cilvēka spējām tos ietekmēt/kontrolēt. Tādēļ arī mīlestības ziņā iespējams vien tiekties sasniegt iespējami pilnīgāku savu vajadzību apmierinājumu. Un to, kādā veidā katrs rod sev apmierinājumu, to jau nosaka ikviena atsevišķā un dziļi individuālā daba. Tas nozīmē: ja nav iespējams īstenot kādu no mīlestības elementiem (jūtas vai fizisku tuvību) pret otru, tad atliek vien samierināties ar „nepilno mīlestību”. Vai „nepilnīgu formulas rezultātu”. :) Pirmajā brīdī šāds termins skan ausij dīvaini, bet tomēr – atbilstošāku apzīmējumu šobrīd neesmu atradis. Un sekojoši, katrs izvēlas savu personīgo modeli, kā izturēties dotajā „nepilnās mīlestības” situācijā:
a) ja ir radušās jūtas, bet dažādu faktoru dēļ indivīdam nav iespējas/vēlmes „pilnam rezultātam” īstenot arī fizisko to izpausmi, tad šādā situācijā indivīds samierināsies, sakodīs zobus, cietīs un klusēs – to varbūt varētu apzīmēt par „platoniskās mīlestības modeli”;
b) ja ir vajadzība pēc fiziskas tuvības, bet dažādu faktoru dēļ indivīdam nav iespējas/vēlmes „pilnam rezultātam” īstenot arī jūtu izpausmi, tad šādā situācijā indivīds realizē tikai savas fiziskās vajadzības – ko sabiedrībā parasti apzīmē ar terminu „maukošanās”.
Ergo, izejot no šāda situācijas definējuma, var analizēt un pavērtēt Mistiq izvirzīto hipotētiskās situācijas modeli un atbildēt uzdotajiem jautājumiem.
1) Manuprāt problēma slēpjas apstāklī, ka šeit saduras divi pretēji uzvedības modeļi: modelis A no Mistiq puses un modelis B no otra cilvēka puses. Šajā situācijā nav iespējams noteikt, kura puse ir zaudētāja un vai arī tā sevi par tādu uzskata. Vienkārši katrs, vadoties no savas personiskās situācijas izpratnes, pieredzes un izvēlētajām opcijām ir radis sev piemērotāko risinājumu un attiecīgi izvēlējies savu „nepilnās mīlestības” modeli. Cita lieta, ja izvēlētais modelis pašam liek justies slikti; tādā gadījumā varbūt ir vērts apsvērt iespēju pārejai no A uz B modeli – attiecībā pret šo vienu konkrēto cilvēku. Un, kā jau iepriekšējos komentos minēja andrey21, tad: „Manuprāt, ir gadījumi, kad mīlestībai vajag laiku lai tā rastos- sākas ar seksu, bet beidzas ar mīlestību.” Arī tas šajā gadījumā nav izslēgts, vienkārši būs tikai reversa situācija jau ierastajam „vispirms jūtas, tad sekss un rezultātā mīlestība”. Jo kādēļ gan nevarētu būt vispirms sekss, tad mostas jūtas un rezultātā, abiem komponentiem esot vienā laikā, vietā un pret vienu un to pašu cilvēku - rodas arī mīlestība? Ja atceramies skolas laiku elementārās matemātikas aksiomu, tad „no saskaitāmo secības rezultāts nemainās.” ;)
2) Daļēju risinājumu jau var rast arī iepriekšējā atbildē. Ja jūtas pret otru cilvēku ir tik spēcīgas, tad varbūt to dēļ ir vērts pārkāpt saviem iekšējiem „uzstādījumiem” (pat ja sākumā sāpēs; un, ja sāpēs, tad vismaz ne tik neģēlīgi, kā A modeļa variantā) un piekrist arī tām tīri seksuālā rakstura attiecībām. Vismaz man pašam šis modelis šķiet krietni labāks, nekā cīnīties ar jūtām vienatnē un ciest. (A modelis patiesībā ir visīstākā elle, un reti kurš no laba prāta to izvēlēsies.) Vismaz tad būs iespēja kaut vai fiziski būt kopā ar otru. Un to jau nav iespējams noteikt, kā situācija veidojas tālāk. Varbūt Tu pats pārāk ātri un droši pieņem to, ka, ja reiz šis cilvēks ir izvēlējies B modeli, tad tas ir „forever”. Un arī viņš pats to nemaz nevar zināt, jo jūtas un to rašanās ir absolūti neprognozējams faktors.
(*) Var diskutēt par to, cik aktuāls ir psihologa Maslou piedāvātais cilvēka „vajadzību piramīdas” modelis, kur pašā tās pamatnē atrodas elementārākās sadzīves vajadzības (ēdiens, miteklis), bet virsotnē – tādi nosacījumi kā vajadzība pēc atzinības, iespēja pašizpausties u.tml.
(**) Homo orientētiem cilvēkiem pēctecības faktora piepildīšana ir īpaši sāpīgs jautājums, kurš sagādā papildus lieku stresu jau tā ne visai vieglajā pārējo faktoru īstenošanas procesā. Iespējams, šeit varētu arī būt kaut daļējs skaidrojums tam, kādēļ nav tik liels skaits to „pilnās mīlestības” rezultātu, cik gribētos redzēt. Galu galā, ja papildus visam citam nākas vienmēr atcerēties arī to, ka aiz tevis nepaliks neviens, kurš tālāk nesīs tavu iedzimtības materiālu, tad ap sajūtu kļūst tā nedaudz... Šķērmi...
(***) Apzināti lietoju jēdzienu „dzīves procesi”, nevis „dzīvības procesi”, jo mana sajūta teic, ka pirmais apzīmējums daudz pilnīgākā veidā izsaka un aptver to, kas pastāvīgi norisinās ikviena cilvēka dzīvē, ietverot gan fiziskos faktorus, gan arī tādus psiholoģiskos faktorus kā jūtas.